[1939.gada 24.septembrī]
____________________________________________________________________

Pēc demarkācijas līnijas nospraušanas Polijā tagad ir pilnīgi skaidrs, ka abi lielie mūsu Eiropas stūra dalītāji ir Baltijas valstis pagaidām atstājuši Krievijas interešu telpā. No iebrukuma pie mums pagājušo svētdien, reizē ar iesoļošanu Polijā kaut kas ir tomēr Krieviju atturējis: 1. Varbūt tā bija tīri vienkārši nevēlēšanās sakomplicēt operāciju Polijā ar operāciju pret Baltijas valstīm, beidzamo tikai atliekot uz īsāku vai ilgāku laiku; 2. Varbūt ir tiešām norunāts, ka Baltijas valstis netiks aizskartas; 3. Varbūt arī, ka bez jebkādas norunas tiklab Vācija, kā Krievija domā un apzinās, ka tā no viņām abām, kas paņem Baltijas valstis, lauž spēku līdzsvaru un paliek otrai pārāk stipra un pārāk bīstama.

Pašlaik nav iedomājams neviens variants, kas spētu attaisnot uzskatu par Vācijas militāras agresijas iespējamību mūsu virzienā. Tāpat kā agrāk, arī tagad Vācijai var rasties interese un vajadzība ieņemt Baltijas valstis tikai tajā dienā, kad viņa ar ieročiem rokā gribēs un spēs sākt cīņu ar Krieviju. Šodien ar tādu lietu nav ko rēķināties.

Ne tā tas ir ar Krieviju. Nav ne mazākā pamata nodoties ilūzijām un domāt, ka Krievijai nav intereses paņemt Baltijas valstis, ja viņai bija interese paņemt lielāko pusi Baltijas. Tāpat būtu ilūzija domāt, ka papīrs, uz kura rakstīti mūsu līgumi ar krieviem un viņu deklarācijas, būtu, diez’ kamdēļ, vairāk vērts, nekā daudzi citi līdzīgi papīri. - Ja vispār ir kaut kas reāls, kas spēj atturēt Krieviju no iebrukuma Baltijas valstīs, tad tas ir Vācijas pretspiediens.

Baltijas valstu ārpolitikas uzdevums ir visiem spēkiem strādāt, lai šo pretspiedienu uzturētu un stiprinātu.

Mēs varam darīt daudz, pat ļoti daudz, bet tas jādara apzinīgi, konsekventi, ar aukstu prātu un bez jūtu ietekmes, pieveicot - katrā ziņā un par katru cenu - visas iekšējās politikas prasības un grūtības. Nav vairs vietas itin nevienai koncesijai latviešu vēsturiskai nostājai pret vācietību. Lai cik dibināta šī nostāja nebūtu, ikviens viņas izpaudums tagad var tikai vājināt mūsu augstāko interešu sasniegšanas izredzes.

No otras puses, jāatrod ceļi, lai izgaisinātu mūsu tautā un sabiedrībā diezgan dziļi iesūkto maldīgo uzskatu, ka no krieviem nav jābaidās tā, kā no vāciešiem. Šī ilūzija pastāv, un tai pamatā dažādas atmiņas no cariskā režīma laikiem, kā arī padomju režīma īstās būtības pārprašana. Ja kādreiz likteņa ceļi mūs novestu tik tālu, ka būtu jāapsver un jāsaskata reālpolitiska iespēja saglabāt latviešu tautas dzīvo spēku pat cauri tādam pārbaudījumam kā neatkarības zaudēšanai, tad padomju vara pār mūsu zemi nozīmēs īsu un ātru latviešu tautas iznīcināšanu: dažus simtus vai tūkstošus latviešu iznīcināt īsā laikā un daudzus simtus tūkstošus izsvaidīt pa Krievijas Ziemeļiem un Sibīriju ir padomju varai tīras tehnikas - un pie tam labi iepraktizētas tehnikas - jautājums. Ka par latviešu tautas pastāvēšanu pēc tam vairs nevarēs runāt, tas taču skaidrs, un par neatkarības atgūšanu arī nē.

Uz kādiem apsvērumiem tad nu pamatojas Vācijas intereses atturēt Krieviju no Baltijas valstu iekarošanas? - 1. Jau pieminētais lūzums spēku līdzsvarā: Vācijai jau tā nevar būt patīkams Krievijas spiediens uz demarkācijas līniju Polijā. Bet sarkanā zvaigzne pie Eidkūņiem un pie Klaipēdas apgabala robežām liktu pārāk draudoši saskatīt to likteni, kuram būtu lemtas Vācijas austrumu provinces, tikko viņa sāks zaudēt cīņu rietumos. - 2. Baltijas valstīs tomēr dzīvo vācu minoritāte. Lai arī tā ir niecīga, tad tomēr ir par viņu pietiekoši daudz runāts, tāpat kā ir daudz bazūnēts par vācu kultūras dziļajām saknēm šajās zemēs, lai to pamešana krieviem netiktu sajusta kā smaga Vācijas kapitulācija, kurai būtu slikta atbalss iekšzemē un ārzemēs. - 3. Vācijai, sevišķi kara laikā, ir neapstrīdama un no vācu puses atklāti uzsvērta un iekšzemē propagandēta interese (varbūt pat nepieciešamība) saņemt mūsu ražojumus: sviestu, taukvielas, cūkas, olas, konservus, linus un arī kokus. Vācieši droši zina, ka padomju režīms Baltijas valstīs nodzītu šo ražojumu produkciju ļoti zemu, un to, kas vēl tiktu saražots, apēstu pats.

Ko Vācijai pašlaik nozīmētu Baltijas valstu ražojumu piegādes pārtraukums, to pilnīgi noteikti aprēķināt nevar; tomēr sitiens viņas pretošanās spējām tas būtu, un varbūt pat ārkārtīgi smags sitiens. (Šajā sakarībā jāpiemin, ka būtu labi zināt, cik augstu Vācija patiesībā vērtē Krievijas piegādāšanas spējas. Vācu prese šīs spējas noteikti pārvērtē, un tā ir viena no ilūzijām, ko šī prese pauž saviem lasītājiem. Kamēr lietas vēl nav tik tālu, ka padomju ražošanā uz vietām ieslēdzas vācu tehnika un organizācija, tikmēr Krievijas piegādes spējas nez’ cik augstu vērtēt nevar.)

Vācijas pretspiediena uzturēšanai pret Krievijas tieksmēm Baltijas valstu virzienā mums jālaiž darbā itin viss mūsu saimnieciskais spēks. Mūsu ražošanas spēks attiecīgās nozarēs ir uzturams un paceļams, un mūsu piegādes spējas Vācijai ir attīstāmas tādos apmēros, lai Vācija nevienu brīdi nešaubītos par to, ka mēs esam svarīgi nepieciešamu ražojumu piegādātāji, un ka šo piegādi var nodrošināt tikai neatkarīgas Baltijas valstis, un nekādā ziņā ne padomju vara Baltijas valstu teritorijā. Ar mūsu rīcību un varbūt arī ar piemērotu propagandu mums vāciešiem jārāda, cik liels būs viņu zaudējums, ja mēs zaudētu mūsu patstāvību.

Tā paša nolūka panākšanai mums ar attiecīgiem līgumiem un piemērotu praktisku rīcību ir jāpanāk, ka mēs izvēršamies nevis par traucējumu Vācijai vajadzīgo krievu preču saņemšanai tranzītā caur mums, bet gan par derīgiem un labiem aģentiem, kas šo tranzītu noorganizē un veicina daudzkārt labāk, nekā to no pašiem krieviem varētu sagaidīt. - Tamdēļ, apmierinot Krievijas vēlējumos šajā ziņā, mēs ne tikai sasniegsim mūsu un padomju attiecībām derīgu nokārtojumu, bet iegūsim arī iemeslu Vācijas interesei pie status quo uzturēšanas Baltijas valstīs.

Uz šādiem pamatprincipiem dibinātie saimnieciskie sakari ar Vāciju un Krieviju ir vienīgais reālais veids, kā mēs mūsu saimnieciskos spēkus varam izlietot mūsu vispārīgā stāvokļa stiprināšanai. - Ja arī ar laiku rastos kaut kādas iespējas pārdot uz Angliju dažas mūsu preces un no turienes iegūt pretim dažus mums vēlamus ražojumus, tad šodien šādas iespējas izredzes līdzinās turpat nullei. Tam pašam skaitlim līdzinās pašlaik Anglijas līdzrunāšanas spējas un, pēc visām pazīmēm, arī griba - mūsu vispārīgo likteņu izveidošanā. Arī nākotnē, galīgo rēķinu kārtošanas dienā, Anglija varbūt būs gan spējīga un ieinteresēta piespiest Vāciju respektēt Baltijas valstu neatkarību, bet ar kādiem spēkiem viņa spēs krievus dabūt laukā no okupētiem poļu apgabaliem, - to nekādi nevar paredzēt. Tamdēļ nav saskatāms blakus tīri saimnieciskiem motīviem itin neviens iemesls, kas attaisnotu mūsu centību un pūliņus noorganizēt eksportu uz Angliju. Ja tas ir darāms, tad tikai par tik, par cik ir vajadzīgs, lai mēs ar mūsu cenšanos (un nebūt ne ar šīs cenšanās rezultātiem) uzturētu iepretim Anglijai mūsu neitrālo nostāju.

Avots: Feldmanis, I. Jauni dokumenti par Latvijas vēsturi. Latvijas Vēsture. Jaunie un Jaunākie Laiki. 1999., Nr.3(36) 81.-87.lpp.>84.-86.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2570.f., 13.apr., 1146.l., 27.-30.lp. Oriģināls.