[1923. gada 5. janvārī]
______________________________________________________________

L.R.
Ārlietu ministrija
5. janvārī 1923. g.
No.60011.

Iespaidi un novērojumi Maskavā

Braucot uz Maskavu, cerēju gūt tur daudz interesantu novērojumu un jaunu iespaidu vienīgā komunistiskā valstī. Lielinieciskā Krievijā nebiju bijis, jo pēc 1917. g. marta revolūcijas visu laiku esmu nodzīvojis Latvijā.

Pēc vienas nakts brauciena mūsu vilciens pienāk Zilupē, kur drīz pēc tam ierodas arī lielinieku lokomotīve ar pāris pasažieru un vienu dienesta vagonu. No pēdējā izkāpj apmēram 20 vīri - vilciena brigādes ļaudis - ar maišeļiem un kurvjiem rokās un nozūd tuvējā Zilupes sādžā.

Gaidīšanas laiku izmantoju pierobežas dzīves novērošanai. Pastaigājoties pa Zilupes galveno ielu, gar abām pusēm redz veikalu pie veikala, pār kuriem rēgojas izkārtnes latviešu un krievu valodās, bieži ļoti izķēmotā veidā; it īpaši starp latviešu uzrakstiem gadās sevišķi komiski. Pēc veikalu īpašnieku vārdiem spriežot, lielais vairums arī te atrodas žīdu rokās, bet pa starpām labākos namos redz arī vienu otru pazīstamu Rīgas tirdzniecības sabiedrības filiāli; dažā namā ir pat 3-4 veikali. No pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka samērā nelielā Zilupes sādža viena pati nevar nodrošināt eksistenci šādam vairumam lielu un mazu veikalu. Kā liekas, tad sādža ir pārpildīta ar iedzīvotājiem, un dzīvokļu krīze mazajā Zilupē arī nav sveša lieta. Pagājušo vasaru, kā var redzēt, sādžā ir notikusi liela būvēšanās, pie kam jaunie nami atšķiras ar savu plašumu un eiropejisku ārējo izskatu. Pa sādžas galveno ielu notiek liela kustība; visbiežāk redz piebraucam pie kāda veikala 2-3 latgaliešu laucinieku ragavas, kuras piekrauj ar smagām kastēm. Tie ir attālāko maiņas punktu pievedēji, kuri ierodas Zilupē pēc mantām, lai tās pie dienas gaismas novestu zināmā vietā, no kurienes tad nakts laikā iet pāri pār Krievijas robežu. Pateicoties mūsu muitas ierēdņiem, mums izdevās apskatīt tādu maiņas punktu pie pašas Zilupes stacijas. Punkts atrodas kādā šķūnī, kura vienā galā ierīkots neliels kantoris; visa pārējā telpa piekrauta ar lieliem preču krājumiem un izskatās pēc universālā veikala. Tur var visu ko atrast, sākot no modes lietām un apģērbiem un beidzot ar cirvjiem un lāpstām; sevišķi stipri reprezentēts spirts un Rīgas liķieri; kastes ar muitas plombēm kā eksportpreces (bez akcīzes) stāv sakrautas lielos daudzumos no visu visādām pazīstamām un nepazīstamām Latvijas liķieru un šnabju firmām. Tirdzniecība še notiek tādā veidā, kā tas pieņemts starp vecām un labi pazīstamām “kundēm”. Bez kādas kaulēšanās pircējs sev atkrauj vajadzīgās preces, pēc kam nozūd nelielajā kantorītī, kur aiz slēgtām durvīm notiekas norēķināšanās. Alkoholiskie dzērieni un no ārzemēm ievestās preces krieviem iznāk stipri lētākas nekā mums, jo no viņiem neņem akcīzi un ievedmuitu. Kā naudas līdzeklis Zilupes punktā agrāk figurējis zelta rublis; tagad turpretim zelts no Krievijas vairs nenākot un visa norēķināšanās notiekot sudraba naudā. Viens pats Zilupes maiņas punkts izdod katru dienu preces, kuru kopīgais ekvivalents iztaisa ap 10 pudu sudraba naudā. Starp sudraba rubļiem dažkārt atrodamas numismātiskas raritātes, kuru vecums sniedzas bieži pie 200 gadiem. Attālākos maiņas punktos kā ekvivalents visvairāk figurē lini un ādas. Vislielākā noiešana Latvijas precēm esot alkoholiskiem dzērieniem, Amerikas kviešu miltiem un dažām galantērijas precēm. Lielākais vairums preču ir tiešas konsomācijas artiķeļi; mājsaimniecībai noderīgie darba rīki daudzuma ziņā skaitās pie otrās jeb trešās kategorijas. Tikai pēdējā laikā krievu zemnieki sākuši griezties maiņas punktos ar pieprasījumiem pēc mākslīgiem mēsliem.

Šis sīkais Zilupes apraksts vislabāki apgaismo Krievijas patreizējo ekonomisko stāvokli, kaut arī miniatūri. Tas norāda, ka krievu saimniecība, ko arī par viņu nerakstītu, vēl arvien iet uz leju. Maz pamazām tiek realizēti vecie ietaupījumi, iegūstot to vietā ikdienas patēriņa priekšmetus. Ja vienā vienīgā Zilupes punktā katru dienu pārnāk pār robežu 10 pudu sudraba, tad var iedomāties, cik tas iztaisa uz visas Krievijas rietumu robežas.

Pēc vairāk stundu stāvēšanas mūsu vagonu pieāķēja pie krievu lokomotīves. Pirms vilciena aiziešanas lokomotīve ar 3-kārtīgiem gariem svilpieniem aicina kopā vilciena brigādi, kura izklīdusi pa tuvējo sādžu. Pamazām dzelzceļnieki, apkrāvušies ar lieliem maisiem, kurvjiem un kastēm, sāk lasīties savā vagonā. Nākošā pieturas vieta ir 3-4 verstis no Zilupes uz pašas robežas; tur izkāpj mūsu robežsargi un iekāpj lielinieku amata personas. Zilupes rajonā robeža jau galīgi izbūvēta; robežas joslas platums ir apm[ēram] 10 asis; vienā pusē atrodas latviešu un otrā - krievu betona robežas stabs.

Lai gan no Krievijas esam šķirti vēl nepilnus 4 gadus, tad tomēr man jāsaka, ka pirmā krievu parādīšanās uz robežas ir kaut kas ļoti svešs un ilgi neredzēts. Pirmais vagonā parādās kāds vietējais Krievijas robežas komisārs, pēc tautības latvietis, sarkanās biksēs, vecā tipa krievu armijas mētelī ar raibiem uzšuvumiem uz krūtīm un drēbes kasku ar smailu seksti galvā. Mētels ar raibiem uzšuvumiem un krūtīm un piedurknēm, un kaska ar smailu galvu un sarkanu zvaigzni priekšā ir tagadējā krievu armijas uniforma. Tā kā mums ir līdzi no krievu sūtniecības ieteikšanas raksts uz robežas, tad visa procedūra norisinās ļoti vienkārši un, var teikt, ar zināmu laipnību. Tuvējā dienesta vagonā pa tām starpām dzirdama liela lamāšanās un bļaustīšanās un pirmajā krievu piestātnē ar lielu sparu no vagona platformas nolaižas viens pēc otra 2 krievu brigādes amata vīri ar savām kastēm un kurvjiem un nozūd dzelzceļa grāvja dziļajā sniegā. Jādomā, ka šie ir iesācēji kontrabandas lietās, kuri vēl nezin īstos paņēmienus pret robežas administrācijas lielo bardzību. Pirmā lielākā krievu stacija ir Sebeža, kurā krievi izdara lielus būves darbus, domātus dažādām noliktavām un muitas iestādēm. Mūsu vagonā ienāk muitas priekšnieks, kā domājams, vecu laiku muitnieks, un korektā kārtā apprasās, vai mums neesot kas nomuitojams. Kad uzrādām robežas rekomendāciju, viņš mūs apsveic kā Krievijas viesus un laiž kārus skatus uz mūsu galdu, kur starp dažādiem gardumiem atrodas viena otra pudele. No tālākā ceļa līdz Maskavai nav sevišķa iespaida. Dzelzceļu stacijas maz cietušas no kara; pie dažām dzelzceļu ēkām šur tur redz izlabotus logus un durvis. Pateicoties sniegam, daudz kas ir apklāts un neredzams. Pie lielākām stacijām redz zemniekus pievedam klaušu kārtā dzelzceļam malku, kuru turpat zaļu, kā mežā ņemtu, zāģē īsākos gabalos lokomotīvju kurināšanai. Ar to arī izskaidrojas vilciena gausā gaita. Dažā vietā, vilcienam ejot, vagonu ārkārtīgi svaida no vienas puses uz otru, jo gulšņi pa daļai galīgi sapuvuši, pa daļai sašķobījušies. Pēc Nikolaja dzelzceļa līnijas, kura savieno Maskavu ar Pēterpili, otra labuma ziņā esot bij[usi] Ventspils līnija; tātad var iedomāties, kā izskatās pārējie Krievijas dzelzceļi. Lielākās stacijās redz milzums vecu lokomotīvju, kuras aizņem visas rezerves sliedes. Pasažieru stacijās redz maz, jo tagadējie augstie dzelzceļa tarifi nav Krievijas iedzīvotājiem pa spēkam. Redz lauku un miestu publiku, lielākā daļa no kuras tērpusies stipri nonēsātos kara mēteļos.

Vilciens pienāk Maskavā ar “nelielu” nokavēšanos - 4 stundas, pa kuru laiku mūsu sūtnis[2] ar sūtniecības darbiniekiem un Krievijas ārlietu [tautas] komisariāta priekšstāvi pacietīgi sēž Ventspils stacijā, gaidīdami mūsu ierašanos.

Ja kāds, braucot uz Maskavu, cerētu redzēt daudz jauna un īpatnēja komunistiska, tad viņš ļoti maldās. Pēc maniem iespaidiem salīdzinot tagadējo Maskavu ar to, kāda viņa izskatījās 1915. gadā, galvenā atšķirība pastāv sekošās lietās: liela nabadzība plašākos iedzīvotāju slāņos un turpretim liela izvirtība un greznība šaurajās nepmaņu aprindās; izrakņāti trotuāri, aptašķīti nami, nodilušas neremontētas fasādes, lielākā daļa iedzīvotāju staigā nonēsātos apavos, nodriskātās drēbēs, starp kuriem dominē novalkātie kareivju šineļi. Toties pilsētas centrā, ap Kuzņeckij most, viens otrs lepns veikals un arī publikas starpā ne mazums ļoti elegantu parfimētu un smiņķētu dāmu. Ja kur pasaulē pastāv vislielākais kontrasts starp nabadzību un greznību, tad tas ir Maskavas centrā. Vakaros ielas ātri paliek tukšas; nabadzīgie salien savos mājokļos, un bagātie lasās visādās izpriecas vietās, kuru, kā piem[ēram], cabaret un café chantant’u ir pārpilnība. Lai gan šo izpriecas vietu iekšējā iekārta ļoti bieži ir diezgan primitīva un ar stipri aziātisku piegaršu, tad tomēr viņu apmeklētāji tur atstāj milzīgas summas, ko sev var atļauties vienīgi labi pārtikuši, bagāti cilvēki. Interesanti atzīmēt, ka starp priekšnesumiem ne mazums tādu, kur diezgan skaidri un nepārprotami tiek izzobota padomju iekārta. Starp citu, bijām kādā varietē, kur izrāde notika žīdu žargonā un pamatīgi tika uzvilkti žīdi un viņu tagadējā visvarenība Krievijā. Pie šādām izpriecas vietām parasti dežūrē līdz plkst. 3 naktī, kad lokālus slēdz, rindām labi ormaņi (ļihači), gluži tāpat kā vecos labos laikos. Uzkrītoši ir nabadzīgās iedzīvotāju daļas vienaldzība pret šo provocējošo, izvirtušo greznību un svaidīšanos ar naudu. Starp bagātniekiem - uzdzīvotājiem lielākais vairums ir žīdu. Vēl pirms 2 gadiem šādus izvirtuļus būtu uz ielas izcēluši no “ļihača” un izģērbuši, bet tagad pie tā ir pierasts, un izbadējušais krievs tam nepiegriež ne mazāko vērību. Kustība uz ielām pa dienām ir ļoti dzīva un, man šķiet, pat dzīvāka nekā miera laikos; brauc automobiļi, ormaņi, vezumnieki rindām viens pēc otra. Visvairāk automobiļus lieto padomju varas vīri, bet ir arī ne mazums privātu spekulantu - nepmaņu. Tramvaji iet kārtīgi. Cik varēju novērot, tad sniegs no ielām tiek kārtīgi novests. Vakaros pilsētas centrs pilnīgi apgaismots. Koka namus, kuru agrāk Maskavā bija daudz, tagad redz ļoti reti; grūtajos laikos tie noārdīti un izlietoti kurināmam materiālam. Pilsētas centrā, sakarā ar tirdzniecības atjaunošanu, diezgan daudz nami, kuri bijuši vai nu sagrauti jeb citādi izpostīti, ir remontēti. Uz galvenām ielām redzams veikals pie veikala. Maskavas veikali atgādina Rīgas veikalus pirms 3 gadiem, kad daudzos veikalos visa prece bij redzama logos, bet plaukti bija patukši. Tomēr ar naudu Maskavā tagad visu ko var dabūt. Pārtikas preces drusku dārgākas nekā Rīgā, toties vīni stipri lētāki; degvīns Krievijā aizliegts, lai gan, maksājot krietnu naudu, to var dabūt.

Personas, kas redzējušas Maskavu gadu un pat vēl pusgadu atpakaļ, saka, ka par to laiku noticis liels progress uz labo pusi. Saprotams, ja kādam ienāktu prātā taisīt slēdzienus par Krievijas saimniecisko stāvokli, pamatojoties uz to, ko viņš redz un dzird Maskavā, tad iznāktu, ka Krievijas atjaunošanās un atdzīvošanās iet milzīgiem soļiem un ātri uz priekšu. Īsā laika dēļ man nebija iespējams gūt noteiktus ieskatus par Krievijas saimniecisko stāvokli, bet šķietas, ka visas pārpalikušās Krievijas bagātības tagad sakoncentrējas Maskavā, caur ko tiek radīts iespaids par dzīvu saimniecisko tempu. Katrs, kas grib dzīvot un piemēroties konjunktūrai, traucas uz centru, bēgdams no provinces, kur dažā labā vietā valda vēl kara komunisms. Jaundibināto trestu bankrots un jēlvielu izsīkšana gan drīzāk liecina pretējo, t.i., ka Krievija joprojām, kaut arī varbūt lēnākā gaitā, vēl arvienu dzīvo no veciem kräjumiem un pamazām slīd uz leju. Katrā ziņā Krievijas tagadējais ekonomiskais stāvoklis ir mistērija, par kuru dzird visdažādākās un pretējas valodas arī no pašu krievu puses.

Ja saimnieciskā laukā īsā laika dēļ man neizdevās panākt noteiktus ieskatus, toties politiskā ziņā ieguvu dažus noteiktus iespaidus, par kuriem pat bij jābrīnās. Daudz un dažādi tiek rakstīts par Krievijas imperiālismu un Krievijas-Vācijas tuvināšanos, bet tas, ko redzēju Maskavā, bij priekš manis tomēr liels pārsteigums. Šai ziņā daudz ko varēju noskaidrot vairākās ļoti konfidenciālās un tīri privātās sarunās ar kādu vācu diplomātu, kuru pazīstu no Rīgas un kurš tagad stāv ļoti tuvu Vācijas vēstniekam Maskavā grāfam Brockdorff-Rantzau. Šur tur Eiropas presē parādās ziņas par slepeniem līgumiem starp Vāciju un Krieviju; tiklab vāci, kā krievi līdz šim šādas ziņas ir demontējuši. Ja tādā kārtā jautājums par līguma eksistēšanu vai neeksistēšanu vēl nebūtu gluži noskaidrots, tad tomēr jāsaka, ka Vācijas un Krievijas politiskā tuvināšanās ir jau dzinusi tik dziļas saknes, ka pat nav no liela svara pētīt pēc šiem līgumiem. Svarīgākais ir tas, ka abas valstis dzīvo pārliecībā par politiskās kopdarbības lietderību un nepieciešamību, un tas, pēc manas pārliecības, ir jau noticis. Ja acumirklī militāram līgumam nav nekāda reāla pamata, tad šāds līgums var rasties kuru katru brīdi, kad būs izredzes uz militāru kopdarbību. Politiskā ziņā šī kopdarbība tiek ieturēta uz visas līnijas; to apstiprina Čičerina[3] prasība pielaist Vāciju Lausanne’s[4] konferencē un tāpat arī krievu izsacītā vēlēšanās ņemt dalību pie Mēmeles jautājuma izspriešanas. Pēc manas pārliecības, iekšēji šī kopdarbība starp Berlīni un Maskavu ir vēl daudz ciešāka un dziļāka. To pierāda Rostas[5] izpaustie communiques presei par dažām Brockdorff-Rantzau runām un par sarunu tematu kādā nesenajā vācu vēstniecībā sarīkotā mielastā; šīs ziņas aiz pārpratuma parādījās arī vācu presē un vēlāk aiz pieklājības tika atsauktas. Maskavā guvu tādu iespaidu, ka Krievija Vācijā ierauga savu glābēju no tagadējā stāvokļa i saimnieciskā, i politiskā ziņā. Vācijas draugi ir arī Krievijas draugi un otrādi. Sabiedrotie tiek uzskatīti kā dabīgi Krievijas ienaidnieki. Kad kādā privātā sarunā Krievijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Ļebedevs man izteica šo domu, es viņam jautāju, caur ko izskaidrojama šāda pārgrozība ieskatos pēc ilgām draudzības tradīcijām ar Franciju un Anglijas pabalstu [tā tekstā] pasaules karā, tad viņš man nekā neatbildēja, bet vēlreiz apgalvoja, ka Vācija esot vienīgā no Eiropas lielvalstīm, ar kuru Krievijai esot pa ceļam. Šie ieskati, liekas, Maskavā ir palikuši par ikdienišķu parādību, par sakāmvārdu, par kura saturu nenāk pat prātā galvu grozīt.

Minētais vācu diplomāts, kuram pašam parasti nemēdz būt savu patstāvīgu ieskatu, jādomā, izteicis Vācijas vēstnieka domas, kad mūsu Baltijas valstu eksistenci pareģoja uz 10-15 gadiem, pēc kam mums būšot jāatgriežas lielās Krievijas sfērā. Šī sfēra, kā vēlāk izrādījās, bija domāta ne vien saimnieciskā ziņā, bet arī politiskā. Uz maniem aizrādījumiem, ka Vācija pie zināmiem apstākļiem var būt ieinteresēta Baltijas valstu pastāvēšanā un ka labu attiecību ieturēšana ar Krieviju nebūt nerunā pretim labu attiecību iespējamībai ar Baltijas valstīm, es nopratu, ka vismaz Maskavas vācu diplomātu saprašanā Baltijas valstis tiek uzskatītas kā barjers Krievijas un Vācijas tiešām robežām dažu nākotnes plānu realizēšanai. Krievijas varas vīri ir pratuši pārliecināt Vāciju par savu milzīgo varu un bagātībām. Eiropas centrs nākotnē neesot ne Parīze, nedz Londona, bet - Maskava. Krievijas milzīgais ķermenis, labi organizēts un izveidots, esot tāda vara, ar kuru neesot pa spēkam cīnīties visai pārējai Eiropai. Krievija un Vācija viena otru tik laimīgā kārtā pabalstot, ka ar abu valstu kopdarbību tikšot sasniegts kopējs ideāls. Mēs varot būt tikai laimīgi, ja ietilpsim šajā visvarenā apvienībā. Šīs apvienības stihisko spēku dabūšot just vispirms Rietumeiropa (domāta Francija), un pēc tam, ja vajadzēšot, šis spēks varētu vērsties pret austrumiem (jādomā, angļu vara Indijā).

Augšā sacītais, bez šaubām, ir sakarsētas fantāzijas plāns, kura realizēšanai acumirklī nav redzami vajadzīgie pamati; bet tas raksturo to revanche’s atmosfēru un pasaules valdīšanas plānus, kādi tagad eksistē Maskavā un uz kurām dibinājas vācu-krievu tuvināšanās. Šo tuvināšanos es apzīmētu pirmām kārtām kā politisku, jo, ja arī pasaulei tiek stāstīts, ka Vācija Krievijā pirmām kārtām ir ieinteresēta saimnieciskā ziņā, tad tagadējie saimnieciskie apstākļi Krievijā un tāpat līdzšinējā Vācijas-Krievijas prakse ekonomiskā laukā nekādi nevar attaisnot to intensīvo tuvināšanos un interesi, kāda starp abām valstīm pastāv Berlīnē nav nekāds noslēpums, ka saimnieciskās ministrijas līdz pēdējam laikam izturas pret Krieviju skeptiski un nogaidoši, kamēr Auswartiges Amt’s[6] ar Maltzahnu[7] priekšgalā dzīvo nepārtrauktā sajūsmā par Krieviju.

Maskavā man palika tāds iespaids, ka Krievijai patlaban nav nekādu agresīvu nolūku pret mums; bet es pielaižu, ka tādas tendences var tikt veicinātas, izejot no Berlīnes, tai brīdī, kad vāciešiem tas būs izdevīgi. Krievi apzinās savu tagadējo vājumu un Krievijas tagadējie varas vīri ir pietiekoši lieli reālpolitiķi, lai iesāktu kādu avantūru, iekams nebūs nodrošinājuši sev ārēju palīdzību. Es pielaižu, ka krievi var uzsākt kādu avantūru uz savu risku vienīgi tai gadījumā, ja Eiropas apstākļi kādreiz tā sarežģītos, ka Krievijai rastos izredzes varas ceļā veicināt Eiropas revolūciju. Par krievu tautas tagadējo psiholoģiju būtu jāsaka, ka nelielinieciskie krievu elementi, kuri 4 gadus bijuši nobīdīti jeb paši nogājuši no skatuves, tagad sāk atmosties un sāk ieraudzīt to lielo postu, kādā Krievija nonākusi. Man ir tāds iespaids, it kā lielākā daļa no šiem elementiem ir atmetusi domu par drīzām iekšēji politiskām pārmaiņām Krievijā un pamazām sāk uzskatīt tagadējo valdību par Krievijas nacionālo valdību, kura līdz šim ar zināmu cieņu pratusi jeb vismaz mēģinājusi aizstāvēt Krievijas valsts intereses; šie krievu elementi, pie kuriem es pirmā kārtā pieskaitu krievu inteliģenci, ar lielu gandarījumu uzņem Krievijas atgriešanos starptautiskā dzīvē un ļoti viegli var nokļūt līdz ar Trocki un citiem Krievijas imperiālistu un hegemonijas vadoņu lomā.

Lūdzu uzskatīt avotu, no kura dabūju ziņas par Vācijas-Krievijas attiecībām un plāniem par stingri konfidenciālu jo vairāk tādēļ, ka minētā persona ir Latvijai labvēlīga. Par Vācijas-Krievijas attiecībām, turpretim, būtu ļoti vēlams informēt visas ieinteresētās vietas un darīt visu, lai jauktu Krievijas-Vācijas aliansi.

V Šūmans [paraksts]
Polit[iski]-ekonomiskā depart[amenta] direktors.

Avots: Jēkabsons, Ē. Latvijas diplomāta liecība par stāvokli uz Latvijas un Padomju Krievijas rovežas un Maskavā 1922. gada beigās. Latvijas Arhīvi. 2003., Nr.1, 75.-85.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2575.f., 11.apr., 13.l., 417.-427.lp. Oriģināls.

[1] Vilis Šūmanis Maskavā uzturējās Latvijas delegācijas sastāvā, kas bija ieradusies, lai piedalītos Atbruņošanās konferencē, kurā bez Krievijas un Latvijas pārstāvjiem piedalījās arī Somijas, Igaunijas, Polijas, kā arī Lietuvas delegācijas. Konference sākās 1922. gada 2. decembrī.

[2] Latvijas sūtnis Padomju Krievijā 1921.-1923. gadā bija Ēriks Feldmanis.

[3] Georgijs Čičerins (1872.-1936.), 1918.-1922. gadā - Padomju Krievijas, 1923.-1930. gadā - PSRS ārlietu tautas komisārs.

[5] ROSTA - Krievijas Telegrāfa aģentūra (Российское телеграфное агенство).

[6] Auswertiges Amt - Vācijas Ārlietu ministrija.

[7] Ādolfs Georgs Oto fon Malcans (1877.-1927.) Vācijas Ārlietu ministrijas Austrumu departamenta vadītājs.