[1919. gada 20. oktobrī, Parīzē]
_________________________________________________________

Augsti godātais ministra kgs,

Vācu uzbrukums Rīgai mani nepārsteidza, jo bij sagaidāms, ka vācieši neklausīsies uz Foša notu. Valdības telegrammu-notu vēl 9. oktobrī nokopējām un izsūtījām attiecīgām personām. Fošs jau bija pats notu saņēmis tieši caur telegrāfu. Franču prese vēsti par vācu ofensīvu uzņēma ļoti dzīvi, lai gan daži žurnālisti ieminējās, vai tā tik neesot parastā karaspēka sadursme. Mēs no savas puses stipri pastrīpojām vācu-krievu politisko apvienošanos un viņas konsekvences nākotnē, aizrādījām uz Antantes morālisko un juridisko atbildību par vācu soļiem Latvijā. Man šķiet, ka daudz franču labi zina, ka Francija tagad no kreditora pārvērtusēs par debitoru un tādēļ Krievijas politika neizbēgami virzīsies ģermanofilā virzienā, bet tagadējā Franču Ārlietu ministrijas politika ir dibināta uz lielās Krievijas atjaunošanas principa un viņa īsi pirms savas eksistēšanas beigām nevar grozīt to līniju, kuru viņa vilkusi viscaur pa miera konferences laiku.

Tā kā Latvijā un vispār arī še mēs visur pastrīpojam, ka Baltijas valstis ārējās politikas jautājumos iet un ies roku-rokā, tad arī mēs nospriedām pēc iespējas visur uzstāties solidāri - ar igauņu un leišu priekšstāvību. Vācu uzbrukums nu direkti apdraud visu Baltijas valstu patstāvību, un tādēļ arī bija vajadzīga kopēja uzstāšanās. Tādam priekšlikumam labprāt piekrita Pustas un Naruševica kgi. Sestdien, 11. oktobrī, trijatā ieradāmies Ārlietu ministrijā un pieprasījām pie prezidenta steidzīgi audienci. Kāds attaché du cabinet[1] mūs pieņēma un apsolīja jau svētdien paziņot prezidenta atbildi. Svētdien mums paziņoja prezidenta sekretārs, ka Klemanso diemžēl esot spiests uz laiciņu atsacīties no audiences došanas, bet mūs pirmdien plkst. 4 ½ pieņemšot prezidenta vārdā politiskā departamenta direktors Bertlo, kurš mūsu prasības nodošot Klemanso. Pusta gribēja jau atteikties no tādas audiences, bet es domāju, ka kaitēt viņa nevarēs. Pēc daudzu domām, ārlietu politikas īstais vadītājs esot Bertlo, ļoti spējīgs cilvēks, kuram Krievijā atrodoties lieli kapitāli. Bertlo esot stipri stūrgalvīgs un lepns; esot grūti ticēt, ka viņš atzītos, ka tas Krievijas politikā pārrēķinājies.

10. oktobrī, tas ir, jau piektdien, biju Ārlietu ministrijā un gribēju visādā ziņā sastapt Pišo, Bertlo jeb vismaz Kamereru. Pirmais bija souffrant[2] otrais Senāta sēdē un pēdējais atvaļinājumā. Tādēļ tūliņ gāju pie maršala Foša. Prasīju, kādus līdzekļus Antante izlietos pret vāciem Kurzemē. Fošs atbildēja, ka esot nospriests couper les vivres[3] un blokāde; Antante turot Vācu valdību pilnīgi atbildīgu par to, kas notiekot Baltijā. Es aizrādīju, ka vācieši varbūt neliksies daudz iebaidīties no ultimāta jeb pat blokādes, tādēļ varbūt derētu taisīt spiedienu uz vāciem tuvāki, pašā Latvijā, sarīkot flotes demonstrāciju jeb izsēdināt marines infantēriju[4]. Fošs atbildēja, ka arī to varot “envisager”[5]. Es aizrādīju, ka mēs, latvieši, pazīstam labi vāciešus, ka mēs bīstamies vairāk no vācu okupācijas nekā no lieliniekiem, kuru mūsu tauta jau pārdzīvojusi un tādēļ tapusi imūna. Mēs nebijām vīlušies, kad gaidījām vācu uzbrukumu, tādēļ mēs bijām spiesti lielinieku pamiera piedāvājumu neatraidīt. Uz to Fošs atbildēja, ka viņš ļoti labi saprotot, kādēļ mēs bijuši spiesti ielaisties sarunās ar lieliniekiem. Tad Fošs prasīja, cik mums esot zaldātu un cik ieroču. Es atbildēju, ka apmēram 20000, bet Latvijā var iesaukt daudz vairāk, tikai mums trūkst karamateriāla un apģērba. Es tad prasīju, vai nevarētu latviešu zaldātiem tūliņ izdot ieročus un karamateriālus no tiem sabiedroto krājumiem, kuri atrodas jau tur Baltijas ostās. Fošs sacīja, ka viņš gan nezinot, vai frančiem tur esot kādi krājumi, bet lai uzrakstot par to pieprasījumu, un viņš likšot izdot no krājumiem, ja tur kādi esot. Es Fošam lūdzu pēc karamateriāla un pieminēju, ka esam no Francijas pirkuši par 15 miljoniem, bet arī tas vēl nav nosūtīts. Arī par to lai uzrakstot, un tad viņš, Fošs, likšot steidzināt karamateriāla sūtīšanu. Vēl tanī pašā dienā iesniedzām attiecīgu rakstu. Grosvalda kungs tanī pašā laikā bija pie Polka, amerikāņu sekretāra, kas apgalvojis, ka tikšot sperti vajadzīgie soļi. Karrs bijis, kā vienmēr, stipri rezervēts.

Pirmdien, 13. oktobrī, ieradāmies trijatā pie Bertlo. Vispirms Pusta tēloja tagadējo stāvokli un pieprasīja karamateriālu uz ilgāku kredītu, jo mums nav iespējams visu uzreiz samaksāt pat ar pirmvielām. Bertlo apsolas šo jautājumu celt priekšā Klemanso. Sevišķi tiek uzsvērts; ka no Francijas nekāds pabalsts netiek saņemts, ko visi apstiprina. Par to Bertlo ļoti pārsteigts. Vai tad dossier[6] melojot?!! Aizrādījām, ka angļi un amerikāņi gan devuši ieročus un palīdzību, bet ne franči. Pusta vēl aizrāda, ka pamiers tādēļ bijis jāslēdz ar lieliniekiem, ka Baltijas valstis nezin, kāda loma viņām nolemta Antantes politikā. Bertlo atkal atsaucas uz to, ka Baltijas valstu jautājumu nevarot izšķirt bez Krievijas ziņas. Baltijas komisija esot izstrādājusi kādu rezolūciju, kura atzīstot Baltijas valstis de facto, un cēluse priekšā Consiel Supreme[7], bet pēdējā nav bijuse mierā ar redakciju, un tādēļ publicēšana atlikta. Ar to Baltijas valstis dabūšot savu priekšstāvību ārzemēs, kā arī varēšot nokārtot savas ekonomiskās attiecības. Kā vēlāk izzinājām, tad de facto atzīšanai pretojusies Amerika. Bet par to vēlāk. Es sevišķi uzsveru to, ka par vācu tagadējo uzbrukumu Latvijai morāliski un juridiski atbildīgi sabiedrotie, jo viņi uzspieda 3. jūlijā pamieru un vēl pie tam Latvijas kabinetam trīs vācu ministrus. Par to Bertlo lieliski uztraucās un draudēja, ka, ja ar lieliniekiem mieru slēgšot, tad nevarot no Antantes it neko sagaidīt. Tad mēs izskaidrojām, kādas atbildes pamiera slēgšanas lietā esam saņēmuši no Francijas un Anglijas, kas atzīst, ka viņām nav nekādas morāliskas tiesības mūs spiest turpināt karu. un ka mieru slēdzam ne aiz politiskas simpātijas, bet vajadzības spiesti. Es aizrādīju sevišķi uz to, ka esam nosūtījuši 5 notas miera konferencei un lūguši, lai liek vāciem izvākties, bet līdz šim veltīgi. Tātad mums pašiem saviem spēkiem jāpadzen vācieši, kas jau vairāk mēnešus zem sabiedroto misiju acīm aplaupa latvju tautu. Mēs, latvieši, nevaram uz reizi cīnīties pret lieliniekiem un vāciešiem. Vēl piebilstam, ka mēs aizsargājam Vakareiropu no lielniecisma. Bertlo apzinīgi iebilst, ka Francijā lielniecisma neesot un viņai arī nedraudot. Tad Milošs, Naruševica tulks, attēlo, kādas briesmas draud no krievu-vācu apvienošanās. Arī par to viņš, Bertlo, ziņošot Klemanso. Sarunas noveda pie sekošiem konkrētiem priekšlikumiem, kurus cels priekšā miera konferences prezidentam:

1) Izdot uz ilgāka kredīta pamatiem Baltijas valstīm karamateriālu.

2) Likt priekšā izšķirt, vismaz provizoriski, Baltijas valstu jautājumu, lai viņas varētu nokārtot savu starptautisko un ekonomisko stāvokli.

3) Aizrādīt uz briesmām, kas draud no krievu-vācu politiskās -apvienošanās.

14. oktobrī biju pie amerikāņu priekšstāvja Tīlera, kurš nebija mājās. Viņa vietā mani pieņēma viņa palīgs Heifords Pīrss, kāds jauns oficieris. Sarunā viņam neviļus paspruka, ka Antante jau vēlējusēs, ka Golcs paliek Jelgavā kā aizsargs pret lieliniekiem. Es izrādījos labi pārsteigts, ka Antante Latvijas nacionālo valdību uzskata par lielniecisku… Heifords Pīrss jutās neomulīgā stāvoklī un sāka izskaidrot, ka briesmas no lieliniekiem tiešām draudējušas, bet mūsu valdību nekad neesot turējuši par lielniecisku. Man jau bija stipras aizdomas, ka agrākās notas Golcam par izvākšanos bija tikai mūsu piemānīšana un apmierināšanas dēļ, un nejauši tas izrietēja no amerikāņu priekšstāvja sarunas. Es attēloju to briesmīgo stāvokli, kādu pārdzīvoja un pārdzīvo Kurzeme, un to bēdīgo lomu, kādu spēlē sabiedroto misijas, kuru klātbūtnē tiek latvju tauta terorizēta… Ko lai domā par sabiedrotiem latviešu tauta? Uz to Pīrss atbild, ka tagad tas beigšoties, jo nu reiz braukšot uz Kurzemi kāda “nopietna” komisija, kas vācus izdzīšot. Vajagot visādā ziņā pieņemt Bermonta miera piedāvājumu?! Te nu izspīdēja amerikāņu politika. Skaidri redzams, ka amerikāņi Baltijā piekopj ģermanofilu politiku. Arī Pusta stāsta, ka amerikāņi igauņus biedējot (man neteica, par ko) ar ultimātumiem.

Pusta stāstīja, ka viņš dabūjis lasīt amerikāņu raportu dēļ Igaunijas atzīšanas. Raporta pirmā daļa bijusi ļoti labvēlīga, bet beigas runājušas pretim pirmai pusei un aizrādījušas, ka Igaunijai patstāvību nevarot dot. Vēl izrādījies, ka raportu sarakstījis kāds jauns amerikāņu oficieris, labvēlīgs Igaunijai, bet beigas pierakstījis mums labi pazīstamais Grīns…

7. oktobrī no Amerikas uz Eiropu izbrauca Amerikas valdības komisārs Latvijā un Igaunijā Geids. “Chicago Tribune” ziņoja, ka tas nu gan vēl nenozīmējot Baltijas valstu atzīšanu, bet esot labs solis uz to pusi. Turpretim te, Parīzē, un laikam arī Baltijā amerikāņi izturas politiskā ziņā pavisam nelabvēlīgi. Man šķiet, ka arī tagad Latvijā no amerikāņu politiķiem draud briesmas. Karrs reiz Pustam izteicies, ka Anglijas politika esot ļoti komplicēta, bet amerikāņu politiku nemaz nevarot saprast.

18. oktobrī biju pie maršala Foša un nodevu vienu karamateriālu listi saskaņā ar agrāko prasību pie Klemanso un attiecībā uz tagadējo karu pret vāciem Latvijā. Fošs nodeva listi adjutantam caurskatīšanai. Esot devis pavēli, lai jau par liniem pirkto izsūtot d’extreme urgence[8] uz ostu. Es domāju, ka, ievērojot tagadējo stāvokli, būtu izdevīgi lūgt, lai dod atļauju Sibīrijas latviešu pulkiem atgriezties Latvijā. Par to iesniedzu mazu rakstiņu. Fošs atbildējā turpat, ka ģenerālis Žanēns tagad izstrādājot plānu, kā atsūtīt tēvijā poļus, čehoslovakus utt., un tad jau būšot vieta arī latviešiem. Es atgādināju, ka Latvija vēl nav atzīta de jure un tādēļ nez vai latvieši nāks atsūtāmo skaitā. Uz to Fošs atbildēja, ka laikam Kolčaks mums darot grūtības, jo mēs vēl neesot atzīti. Bet, ja mūsu pulki dibināti uz sevišķu noteikumu pamata, tad varbūt varēšot arī viņus izsūtīt uz Latviju. Viņš visādā ziņā par šo lietu painteresēšoties…

Augstcienībā J. Seskis,
Latvijas delegācijas prezidenta v. i.

Avots: Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. 304 lpp.>Nr.123, 225.-230.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 6033.f., 1.apr., 19.l., 25.-29.lp. Apstiprināts noraksts.

[1] Valdības pārstāvis (franču val.).

[2] Sasirdzis (franču val.).

[3] Pārtraukt pārtikas piegādi (franču val.).

[4] Jūras kājnieki (franču val.).

[5] Apsvērt, pārdomāt (franču val.).

[6] Ziņojums (franču val.).

[7] Augstākā [kara] padome (franču val.).

[8] Ārkārtējā steigā (franču val.).