Tradicionāli par Rīgas pilsētas dibinātāju tiek uzskatīts bīskaps Alberts, bet par dibināšanas gadu pieņemts 1201.gads. Šis pieņēmums tiek balstīts uz Latvijas vēsturei pirmā nozīmīgākā rakstītā vēstures avota - Indriķa hronikas - ziņām: “Savā konsekrācijas trešajā gadā bīskaps(..)ar krustnešiem, kurus varēja sadabūt, atgriezās Līvzemē, un tajā pašā vasarā uz plaša lauka, kuram līdzās varēja būt kuģu osta, tika celta Rīgas pilsēta.”

Savukārt citas viduslaiku hronikas par Rīgas dzimšanas atskaites punktiem min citus gadskaitļus (diezgan plašā amplitūdā no 12.gadsimta vidus līdz 13.gadsimta sākumam), bet par Rīgas pilsētas dibinātājiem citas personas (bīskapus Meinardu un Bertoldu). Nopietnākā konkurence Alberta dibināšanas tiesībām neklātienē ir nākusi no viņa priekšteča bīskapa amatā - bīskapa Bertolda. Ziņas par Bertoldu kā Rīgas dibinātāju sniedz Vecākā Livonijas atskaņu hronika:

“Bīskaps Bertolds uzsāka
Rīgu celt no pamata;
tur palikt dzīrās viņš labprāt.”

Atskaņu hronikas ziņas par Bertoldu atkārto arī citas vēlākas hronikas, kas par avotu bija izmantojušas Vecāko atskaņu hroniku. Tā Rīgas pilsētas dibināšanu uz Bertolda laiku attiecināja Jaunākā Livonijas atskaņu hronika un Vartbergas Hermaņa hronika 14.gadsimtā, Johana Rennera un Baltazara Rusova hronikas 16.gadsimtā, Kristiana Kelha hronika 17.gadsimtā.

Pēc tam, kad 1740.gadā pirmoreiz tika iespiesta Indriķa hronika, Rīgas dibinātāja “lauri” nonāca Alberta rokās. Tam par pamatu bija Indriķa hronikas lielākā ticamības pakāpe (hronists bija aprakstāmo notikumu laikabiedrs). Savukārt bīskaps Bertolds, kas par Livonijas bīskapu sabija divus gadus (1196 - 1198), bet Livonijā uzturējās vēl mazāk, Rīgas sakarībā tika piemirsts.

Līdz pat 20.gadsimta sākumam Baltijas vēstures literatūrā, kuru kontrolēja vācu izcelsmes pētnieki, valdīja viedoklis, ka bīskaps Alberts dibināja Rīgu neapdzīvotā un pat nevienam nepiederošā vietā. Šis Rīgas dibināšanas traktējums pilnībā atbilda Baltijas vāciešu interesēm un apliecināja to izsenās tiesības uz “vācu Rīgu” un reizē uz “vācu Livoniju”. Šis ilgus gadsimtus sludinātais viedoklis sastapa sīvu pretestību līdz ar latviešu nacionālās pašapziņas pieaugumu un neatkarīgas Latvijas valsts izveidi. Bez šaubām, daudzu latviešu vēsturnieku nacionālromantisma garā tapušie priekšstati par “seno latviešu pilsētu Rīgu” ir maldīgi, tomēr tajos ir zināma patiesība.

Indriķa hronika sniedz ziņas arī par “nevācu Rīgu”. Stāstot par vendu (vendi bijuši vai nu kurši, vai Kurzemes līvi) kristīšanu 1206. gadā, hronists informē, ka tie pirms apmešanās Cēsīs dzīvojuši “…senajā kalnā, kuram līdzās tagad uzcelta Rīgas pilsēta”. Diemžēl vendu pilskalna vietu mūsdienās dabā konstatēt un izpētīt nav iespējams. Tas, domājams, atradās ārpus vēlākās pilsētas mūriem - Kubes kalnā (Senais kalns; tagadējās Esplanādes apvidū), kuru Rīgas pilsētas ārējās drošības labad noraka 17.gadsimtā. Tolaik no šā kalna potenciālais ienaidnieks varētu ērti apšaudīt pilsētu ar lielgabaliem.

Tā kā tagadējās Rīgas novads ietilpa līvu apdzīvotības areālā (vendi bija ieceļojuši no Ventas grīvas apvidus), tad arī “pirmsvācu Rīgā” tika meklēta līvu apdzīvotība (viens vai vairāki ciemi). 20.gadsimta 30.gados, kad tika uzsākta sistemātiska Rīgas arheoloģiskā izpēte, pētnieki konstatēja pilnīgi drošu līvu apdzīvotību pirmsvācu Rīgā. Tiesa, vairāki pētnieki dažkārt attiecināja “senlatviešu Rīgas” sākumus uz 11.gadsimtu. Tomēr vēlākie pētījumi apliecināja, ka nepārtraukta Rīgas apdzīvotība konstatējama ar 12.gadsimtu. Jāpiebilst, ka daži vēsturnieki pieļauj, ka līdzās līviem pirmsvācu Rīgā mitinājušies arī citu Latvijas maztautu pārstāvji: kurši, letgaļi, sēļi.

Vaihronists kļūdījies un mūsu 800 gadu svētki bija svinami jau stipri agrāk? Ar drošu sirdi varam teikt - 2001.gads pilsētas dibināšanas 800 gadu atcerei atbilst. Proti, pilsēta viduslaikos un arī vēlāk nav zināma māju skaita un iedzīvotāju daudzuma kopums. Tā bija daudzšķautņaina monolīta vienība, kuru saistīja ekonomiskas, juridiskas, politiskas, militāras dabas tiesības un pienākumi. Viduslaiku Rīgai bija fundamentālas kvalitatīvas atšķirības no “pirmsvācu” - vēlā dzelzs laikmeta Rīgas dzīvesvietām. 1201.gada vasarā bīskaps Alberts acīmredzot vācu tirgus vietā vai tās tiešā tuvumā uzsāka pilsētas kompleksa būvi: bīskapa pili, kapelu, pilsētas ārējos nocietinājumus. Šo kompleksu ar laiku papildināja baznīcas, zobenbrāļu pils, pilsētnieku nami. Bīskapa rezidences izbūve notika diezgan ātri un jau 1201./1202.gadā uz šejieni no Ikšķiles pārcēla bīskapa katedru un izmitināja bīskapa padomniekus - domkapitula kanoniķus. Pamazām Rīgā apmetās vācu ieceļotāji un pilsētas teritorija pieauga, līdz iekļāva tās tuvumā esošās līvu dzīvesvietas. Par to liecina arī 1211. gada bīskapa Alberta zemes dāvinājums Svētās Marijas baznīcas (Doma) celtniecībai Rīgā. Šajā aktā minēts, ka baznīcas būvei paredzētajā teritorijā agrāk ārpus mūra dzīvojuši līvi. Arī “vācu Rīgā” turpmāk “nevāci” veidoja ievērojamu Rīgas pilsētas iedzīvotāju daļu.

1210. gadā Rīgas pilsēta bija tiktāl nocietināta, ka izturēja pirmo nopietno uzbrukumu. Pilsētu aplenca kurši. Viņu kuģu skaits bijis tik liels, ka “…visa jūra šķita kā noklāta ar tumšu mākoni”. Aplenkuma izbeigšanas dienu - Svētās Margrietas dienu (13. jūlijs) - pilsētā gan toreiz, gan arī turpmāk svinēja kā svētkus.

Līdz ar pilsētas nodibināšanos tā kļuva par nozīmīgāko krustnešu bāzi karos pret Baltijas iedzīvotājiem. Rīgā atradās krusta karu vadītāju - Rīgas bīskapu (no 13. gadsimta 50. gadiem - arhibīskapu) un Zobenbrāļu ordeņa (no 1237. gada - Vācu ordeņa Livonijas atzara) mestru - rezidence. Rīga bija tā osta, kurā piestāja kuģi, kas transportēja ne vien tirgus preces, bet arī krustnešus. Viņi, izmantojot par atbalsta punktu Rīgas pilsētu, gadu gaitā nežēlīgā cīņā apslāpēja vietējo tautu pretošanos un pakļāva plašas teritorijas tagadējā Latvijā un Igaunijā. Šajos karos Rīgas pilsēta piedalījās kā iekarotāju sabiedrotais. Rīdzinieki slēdza līgumus ar bīskapiem un ordeni par iekarojamo zemju sadali, turklāt Rīgas pilsētai pienācās līdzīga daļa zemju kā sabiedrotajiem. Taisnības labad gan jāteic, ka Rīgas pilsoņi sākumā ieguva tiesības uz zināmiem novadiem Kursā, Sāmsalā u.c., taču drīz nemieru laikā šos novadus pakļāva ordenis. Tādēļ Rīgai nācās samierināties ar plašo lauku apvidu (t.s. patrimoniālais apgabals) abpus Daugavai līdzās pilsētas mūriem.

No bīskapa Alberta būvētās Rīgas pilsētas senākās daļas (tagadējās Vecrīgas senākās daļas) ir saglabājies ļoti maz. Līdz mums nav nonākusi nedz pirmā bīskapa pils (t.s. bīskapa sēta; kvartālā starp tagadējām Kalēju, Skārņu un Jāņa ielām), nedz pirmā Doma baznīca ar pirmo Rīgas bīskapijas domkapitula mītni (domājams, ģilžu apvidū), nedz pirmo pilsētnieku mazie namiņi. No Zobenbrāļu pils (Baltā akmens pils) saglabājusies vienīgi Svētā Jura baznīciņa (tagad Skārņu ielā 10/16), bet par sākotnējās Svētā Pētera baznīcas atrašanās vietu liecina jau relatīvi jaunā daudzkārt pārbūvētā Pēterbaznīca. Jau 1215.gada martā Rīgas pilsētas vecākā daļa cieta lielus zaudējumus ugunsgrēkā. Indriķa hronika ar nožēlu vēsta: “…dziļā nakts klusumā Rīgā izcēlās liels ugunsgrēks. Dega pilsētas pirmā daļa, tas ir, vispirms uzceltā, ko apņēma pirmais mūris, no Svētās Marijas baznīcas, kas nodega kopā ar lielajiem zvaniem, līdz bīskapa mājai ar blakus esošajām mājām un līdz ordeņa brāļu baznīcai.” Pēc tam nedz domkapitula mītne, nedz vecais Doms netika atjaunoti. Tos no jauna sāka būvēt tajā vietā, kuru šim nolūkam bija dāvājis bīskaps Alberts jau 1211.gadā un kur agrāk bija dzīvojuši līvi (šeit Doms atrodas arī mūsdienās). Drīzumā arī bīskaps pārcēlās uz savu jauno pili (blakus Domam; līdzās tagadējai Bīskapa gātei; šī pils arī nav saglabājusies), 1234.gadā nododot savu pirmo pili dominikāņu klosterim, par kura eksistenci liecina tā bijusī kapela - tagadējā Svētā Jāņa baznīca. Ko nebija nopostījuši ugunsgrēki, to gadu gaitā paveica laika zobs, kā arī daudzie kari un nemieri…

Visu savu pastāvēšanas laiku Rīga ir ieņēmusi ne vien vadošo vietu Latvijā, bet arī spēlējusi nozīmīgu lomu tajās valstīs, kurās reiz bija ietilpusi. Rīgas astoņsimt gadu svētki sakrīt ar citu Rīgai nozīmīgu gadskaitli, kad tika juridiski apstiprināta Rīgas vieta Latvijas Republikā.

Šodien aprit 70 gadi kopš dienas, kad Saeima pieņēma “Likumu par Latvijas galvas pilsētu”. Ar šo 1931. gada 3.februārī Saeimas veikto un Latvijas Valsts prezidenta Alberta Kvieša tā paša gada 11. februārī izsludināto tiesisko aktu Rīga tika juridiski apstiprināta par Latvijas Republikas galvaspilsētu. Šis likums tapa kā saīsināts “Likuma par Latvijas galvas pilsētu un apriņķa pilsētām” variants. Proti, likumprojekts paredzēja arī apriņķa pilsētu uzskaitīšanu un to statusa noformēšanu. Saeimas deputāti nespēja skaidri vienoties par divu apriņķu (Jaunlatgales un Ilūkstes) centriem. Tādēļ no likumprojekta tika svītroti divi panti, kas attiecās uz apriņķa pilsētām. Likumā atstāja vietu vienīgi galvaspilsētas jautājumam, tāpēc arī pats likums bija īss un kodolīgs:

“1. Latvijas Republikas galvas pilsēta ir Rīga.

2. Galvas pilsētā atrodas Saeima, valdības centrālās iestādes, Senāts, Tiesu palāta un ārvalstu pārstāvības. Rīga ir arī Valsts Prezidenta sēdeklis. Ārkārtīgu apstākļu dēļ šie orgāni un iestādes var pagaidām pārcelties uz citu vietu.”
______________________________________________________________________

Publicēts: Lauku Avīze, pielikums Mājas Viesis. 2001., 3.februāris, 12.lpp.

Ievietots: 04.02.2002.