V.Pāvulāne, V.Pāvulāns. Bīskaps Alberts un Baltija. Kultūras Fonda Avīze. Nr.9, 1991.gada maijs, 10.-11.lpp.
___________________________________________________________________________

Bīskaps Alberts un Baltija.

Alberts bija trešais Livonijas bīskaps (no 1199. līdz 1201.g. - Ikšķiles, no 1201. līdz 1229.g. - Rīgas bīskaps). Pēc vecīgā Meinharda (1186.-1196.g.) un neveiksmīgi izvēlētā Bertolda (1196.- 1198.g.).

Biogrāfiskās ziņas par Alberta dzimtu un dzīvi pirms iesvētīšanas par bīskapu ir visai trūcīgas. Alberts varētu būt dzimis 12. gs. 60. gadu vidū vai beigās Brēmenes arhibīskapijā. Viņa māte bija divreiz precējusies: pirmo - ar Bukshevdenu, otru - ar Apeldornu. Abās laulībās dzimuši seši dēli: Alberts, Teodorihs, Johans, Rotmars, Engelberts un Hermanis. Gan mātes, gan tēva dzimtas nāk no zemākas izcelsmes dižciltīgajiem.

Alberts mācījās Brēmenes Sv. Pētera baznīcas skolā, vēlāk kļuva par šīs baznīcas garīdznieku un Brēmenes domkungu[1]. Brēmene tolaik bija izveidojusies par ļoti nozīmīgu Ziemeļvācijas baznīcas un politisko centru. Šie apstākļi, apvienoti ar Alberta personīgajām dotībām, veidoja viņu par “pirmā ranga valstsvīru”, kā raksturo 19. gadsimta Baltijas vācu vēsturnieks E.Serafims.

1199.g. 28.martā Albertu iesvēta par Ikšķiles bīskapu. Izvēli acīmredzot noteica divi apstākļi: tuvā radniecība ar Brēmenes arhibīskapu un labas politiķa spējas. Jau minētais E.Serafims jauno bīskapu raksturo šādi: viņam nepiemita “Meinharda sentimentālā lēnpratība”, viņš nebija arī “pārlieku centīgs kā Bertolds” un “nekad nesavilka loku par stingru”, kur nevarēja ar varu, tur “lietā lika diplomātisku viltību”.

Alberts ap sevi pulcināja uzticamus cilvēkus, vispirms jau savus brāļus. Engelberts, Neiminsteres klostera garīdznieks, ieradās jaundibinātajā Rīgā 1202.g. ar pirmajiem vācu pilsoņiem. Viņu ievēlēja par Sv. Marijas konventa prāvestu[2]. 1203.g. uz Līvzemi Alberts atveda Teodorihu, kurš darbojās par priesteri Idumejā. 1212.g. Teodorihs, visticamāk - politisku apsvērumu dēļ, apprecēja Pleskavas kņaza Vladimira meitu. Trešais brālis Rotmars no Zīgelbergas klostera uz Rīgu atbrauca 1205.g. 1224.g. viņš kļuva prāvests Tērbatā. Hermanis, abats[3] no benediktīniešu klostera Brēmenes tuvumā, šurp atbrauca 1219.g., vēlāk kļuva par Igaunijas bīskapu. Johans ieradās kā bruņinieks un apkaroja katoļu baznīcas pretiniekus. Par soģi[4] Turaidā darbojās Alberta svainis Engelberts. Starp Alberta līdzgaitniekiem atzīmējami arī Turaidas Teodorihs, jaundibinātā Daugavgrīvas klostera abats (1202.- 1211.g.), pēc tam bīskaps Igaunijā (1211.-1219.g.). Taču vēstures literatūrā izteikta doma, ka Teodorihs visu mūžu juties aizvainots, ka pēc Bertolda nāves par bīskapu iesvētīts Alberts, nevis viņš, kas Līvzemē darbojies kopš Meinharda laikiem.

Visu mūžu Alberts darbojās ārkārtīgi sarežģītos vietējos un starptautiskajos apstākļos. Latvijas, bet īpaši Igaunijas pakļaušanā ar vāciešiem konkurēja Dānija. Laicīgi nodomi ar šo reģionu saistījās gan pāvestam, gan Brēmenes un Lundas arhibīskapiem, gan ari Zviedrijai. Vācijā par varu cīnījās Filips no Štaufenu dinastijas un Oto no Velfu[5] dinastijas. Pāvests bija naidīgs pret Vāciju un labvēlīgs Dānijai. Bija jārēķinās ar Polockas, Novgorodas un Pleskavas kņazu pretenzijām.

Alberta rīcība tūliņ pēc iesvētīšanas par bīskapu rāda, ka viņš smalki izpratis sarežģīto uzdevumu, bijis labi informēts un teicami orientējies situācijā. Pirms došanās uz savu bīskapiju Alberts veica plašu politisku, diplomātisku un militāru sagatavošanos. Jau vasarā viņš aizbrauca uz Gotlandi, kur sastapa tirgotājus, kas regulāri kuģoja uz Daugavas grīvu un varēja sniegt svaigāku un pilnīgāku informāciju par Līvzemi. Te Alberts savervēja arī kādus 500 krustnešus.

Bīskapa atceļš veda caur Dāniju, jo tā 12.gs. beigās lielā mērā kontrolēja Baltijas jūras dienvidu daļu. Jādomā, ka Alberts centās panākt, lai karalis Knuts VI neiejauktos viņa Līvzemes misijā. Sarunu labvēlību Albertam apliecina Indriķa hronikā teiktais, ka viņš no Knuta saņēmis dāvanas. Fakts, ka Dānija diezgan ilgi Alberta darbībai šķēršļus nelika, liek domāt, ka kaut kādas abpusējas norunas bijušas.

Tāpat Alberts apmeklēja Lundas arhibīskapu Absolonu, pāvesta legātu Ziemeļeiropas zemēs, no kura arī saņēmis dāvanas. Šis apmeklējums ir interesants, jo Alberts pakļāvās Brēmenes arhibīskapam (kas konkurēja ar Lundas arhibīskapu).

Pēc tam Alberts satika vareno Šlēsvigas hercogu, Dānijas karaļa brāli Valdemāru (vēlāko Dānijas karali Valdemāru II). Šī bija ļoti svarīga tikšanās, jo Valdemārs tolaik kontrolēja Lībekas ostu, no kuras nāca praktiski visa krustnešu satiksme uz Daugavas grīvu.

No pāvesta vajadzēja atbalstu krustnešu vervēšanai un dažādas privilēģijas Līvzemes krusta karotājiem. Alberts apmeklēja Romu un 1199.g. 5.oktobrī saņēma varenā Inocenta III bullu, kas aicināja sakšus un vestfāļus krusta karā pret barbariem Līvzemē. Alberts panāca, ka krusta karus Baltijā pāvests pielīdzināja svētceļojumam uz Jeruzalemi un krustnešu īpašumus ņēma īpašā aizsardzībā.

25. decembrī Alberts Magdeburgā tikās ar Vācijas karali Fīlipu. Štaufeni bija riskanta izvēle, jo pāvests tos dziļi nīda. Ne velti Alberts vispirms nodrošinājās ar pāvesta labvēlību. Šķiet, ka nekādu materiālu un militāru atbalstu bīskaps nedabūja, tomēr Filips apsolīja ņemt aizsardzībā krustnešu īpašumus, kamēr tie karos Līvzemē.

Alberta veikums ir apbrīnošanas cienīgs: gada laikā viņš apbraukāja Eiropu no Gotlandes līdz Romai un panāca labvēlību saviem nodomiem Baltijā, turklāt savervēja kuplu krustnešu pulku.

1200.g. pavasarī Alberts ar 23 kuģiem no Lībekas ostas devās uz savu bīskapiju. Indriķa hronika vēsti, ka viņš “braucis kopā ar daudz peregrīniem”. Gotlandē tiem acīmredzot pievienojās jau 1199.g. vasarā savervētie 500 krustneši. Rēķina, ka kogā varēja uzņemt apmēram 50 krustnešus. Tātad Daugavas grīvā laikam iekuģoja vairāk nekā 1000 krustnešu. Alberts gādājis, lai “vāciešu vārds Daugavas zemē parādītos kā impozants spēks”, jo bijis pārliecināts, “ka tikai tad misijai būs panākumi”.

Interesanti, ka bīskaps turpmāk, līdz pat 1205.g., neuzsāka nekādu aktīvu karadarbību, bet veica plašu, nopietnu 1200.g. gūto panākumu nostiprināšanu un tālākas ekspansijas sagatavošanas darbus, kas vēlreiz apliecina Alberta politiķa spējas.

Kādi bija šie darbi?

Ar lībiešiem noslēgtā miera garantijai Alberts piespieda lībiešu vecākos dot ķīlniekus - “ap 30 savu zēnu, kuri bija labākie, no Daugavas un Turaidā”. Ķīlnieku ņemšanai bija ari cits nolūks: Vācijas klosteros tos izaudzināja par katoļu baznīcai uzticamiem kalpiem. Literatūrā izteikta doma, ka ari hronists Indriķis varētu būt viens no tiem.

Otrs Alberta veikums - vācu tipa pilsētas Rīgas kā jaunas, ērtākas atbalsta bāzes dibināšana 1201.g.

Nākošais Alberta solis nodrošināja mierīgas attiecības ar kaimiņiem, kas pagaidām neietilpa iekarošanas plānos. Attiecību kārtošanā jau iezīmējās Albertam raksturīgā politika: saskaldīt, uzrīdīt vienu otram un tad pakļaut. Bīskapa informētība, orientēšanās vietējo iedzīvotāju savstarpējās attiecībās un sadzīvošana ar kaimiņiem bija apbrīnojama. 1201.g. viņš slēdza mieru ar kuršiem, kuri bīstami vācu kuģotājiem. Indriķis vēstī, ka līgumu “apstiprināja pēc pagānu ierašas ar asins izliešanu”, kas norāda uz Alberta elastību. Tai pašā gadā slēdz līgumu ar lietuviešiem, kuri nesadzīvoja ar Polockas kņazu. Līgumam ne tikai vajadzēja novērst lietuviešu akcijas pret vāciešiem, bet arī pastiprināt lietuviešu spiedienu pret Polocku. 1202.g. bīskaps slēdza līgumu ar zemgaļiem, kas bija lībiešu ienaidnieki .un potenciāli lietuviešu pretinieki.

1202.g. pie Daugavas ietekas (vecās) dibināja Daugavgrīvas jeb Sv. Nikolaja kalna klosteri cisterciešu mūkiem, kur par abatu Alberts iesvētīja tuvāko līdzgaitnieku Teodorihu no Turaidas. Klosteris kontrolēja un sargāja Daugavas ietekas rajonu.

Ļoti svarīgi bija izveidot karaspēku. Šim uzdevumam Alberts, pirmkārt, izmantoja krusta karotāju vervēšanu 30 gadu laikā (1199-1229. g.). Alberts pats 14 reizes devās tos vervēt. Bet krusta karotāji nebija pastāvīgs karaspēks: pēc nokalpotā gada tie atgriezās dzimtenē. Otrkārt, vasaļu karaspēka veidošana, lēņojot zemes un pilis vācu bruņiniekiem, sākot ar Ikšķiles un Lielvārdes piļu izlēņošanu[6] jau 1201.g. Treškārt, tā kā abi pirmie ceļi maz apmierināja, 1202.g. Alberta palīgs Teodorihs, acīmredzot ar bīskapa ziņu un varbūt pat pēc viņa iniciatīvas, dibināja garīgu bruņinieku ordeni - Kristus bruņinieku brāļus, ko pazīstam kā Zobenbrāļu ordeni.

Tādējādi īsā laikā Alberts veica daudzus loti pārdomātus un tālredzīgus pasākumus. Pakavēsimies vairāk pie tā, kas atklāj viņa personības plašās iespējas.

Albertam ļoti raksturīgu paņēmienu vietējo tautu pakļaušanā uzrāda rīcība pret Kokneses mazķēniņu Vetseki. 1205.g. plašā militārā akcijā Alberts ieguva Daugavas lībiešu zemes līdz Kokneses robežām, Vetseke, dzirdējis, ka vācieši ar tik “stipru karaspēku... atrodas viņam kaimiņos, proti, ap 3 jūdzes attālu”, steigšus ieradās pie Alberta un noslēdza “stipru mieru... un priecīgs atgriezās uz māju”. Vetsekes bažu pamatotību apliecina 1206.g. pavasaris, kad Alberts atgriežas no Vācijas ar peregrīnu pulku. Vetseke atkal dodas uz Rīgu, kur viesojas “bīskapa namā daudz dienu”, baudīdams “lielu mīlestības maigumu”. Mazķēniņš lūdza palīdzību cīņās pret lietuviešiem, pretī dodams pusi savas zemes un pils. Alberts savukārt deva daudz dāvanu un palīdzību apsolīja. Tas vāciešiem bija liels ieguvums - puse zemes un pils! Acīmredzot lietuviešu draudi bija reāli, bet šķiet, ka viens no galvenajiem atdāvināšanas motīviem tomēr bija - uz laiku novērst Alberta uzbrukuma draudus. 1208.g. pavasarī Lielvārdes vasalis Dāniels iebruka Koknesē un sagūstīja Vetseki. Hronists Indriķis stāsta, ka Alberts, to uzzinājis, “bija gandrīz vai apbēdināts”, notikušo nav atzinis par labu un licis Vetseki tūliņ atlaist un atdot visu nolaupīto. Pēcāk Alberts Vetseki atsauca pie sevis, “godināja viņu ar daudz dāvanām, deva zirgus un dažus pārus dārgu drēbju”. Tas bija teātris Vetsekes priekšā, ko noteica iepriekšējā gada nolīgums un vēlēšanās nesatraukt Polockas kņazu, kura virskundzībā atradās Koknese. Teikto apstiprina Alberta tālākā rīcība: tagad viņš “atcerējās arī solījumu” Vetsekem sniegt palīdzību cīņā pret lietuviešiem. Nosūtīja uz Kokneses pili “20 uzņēmīgus vīrus ar saviem ieročiem un zirgiem, bruņiniekus, balistārijus, kā arī mūrniekus priekš pils nostiprināšanas”. Beidzot Vetsekem kļuva skaidrs, ka tādā veidā vāciešu spiedienu neatvairīt, viņš nogalināja pilī esošos vāciešus un bēga uz Krievzemi. Bet interesanti, ka nevis pie sava meslu kunga, bet gan uz Novgorodu. Tādējādi Koknesi Alberts pakļāva bez tiešas militāras akcijas, vienīgi ar veikliem politiskiem paņēmieniem.

Interesanti pasekot Alberta attiecībām ar Polockas kņazu. Gandrīz veselus 20 gadus (kopš Meinhards saņēma tā atļauju sludināt) Polockas kņazs nelikās zinis par vāciešu darbību Daugavas lejtecē. Faktiski arī 1203.g. Polockas kņaza uzbrukumu Ikšķilei un Salai nevar uzskatīt par palīdzību saviem mesliniekiem lībiešiem, jo Indriķis to apraksta kā ierašanos pēc mesliem. Tāpēc Albertam līdz pat 1206.g. nebija nekādas vajadzības sākt sarunas ar Daugavas lībiešu meslu kungu. Un tikai tad, kad Alberta plānos nāca Kokneses kārta, bīskaps sūtīja uz Polocku Daugavgrīvas klostera abatu Teodorihu ar dāvanām - kara zirgu un apbruņojumu, lai izlūgtos “draudzību un labvēlību”. Domājams, ka lieta būtu nokārtota bez sarežģījumiem, ja vien tai pašā laikā pie Polockas kņaza slepus nebūtu ieradušies lībiešu sūtņi Salas vecākā Ako vadībā. Tie lūdza nākt palīgā, lai izdzītu vāciešus no lībiešu zemes, jo “bīskaps ar saviem pavadoņiem ir pārāk nepanesams viņiem un ticības jūgs neciešams”. Polockas kņazs ierosināja lietu kārtot sarunās un nepalīdzēja lībiešiem pat tad, kad tie sacēlās pret vāciešiem. Kņazs ieradās pēc lībiešu sakāves, kad Alberts ar krustnešiem jau bija devušies uz Vāciju. Tādējādi Polockas kņazs Albertam gan lika uzmanīties taču nopietnus šķēršļus nesagādāja.

Jauni motīvi Alberta attiecībās ar Polockas kņazu parādās pēc Jersikas krišanas 1209.g. Viss Daugavas ūdensceļš lībiešu un latgaļu zemēs nonāca vāciešu rokās. Bija jānokārto brīvas tirdzniecības iespēja pa Daugavu uz Polockas zemi. Tāpēc 1210.g. uz Polocku nolēma sūtīt Kokneses vasali Rūdolfu no Jērihovas, bet kaujā to ievainoja igauņi. Tad sūtņi devās bruņinieka Arnolda vadībā. Sarunu mērķis: panākt miera līgumu ar Polockas kņazu, lai tas tirgotājiem ļautu brīvu ceļu uz savu zemi. Līgumā vācieši uzņēmās kņazam maksāt lībiešu meslus. Spožu diplomātisku uzvaru Alberts guva 1212.g. sarunās. Sākumā Polockas kņazs diktēja noteikumus, brīdināja Albertu, ka būs jāatbild par lībiešu mesliem (acīmredzot Alberts nepildīja 1210.g. līguma saistības). Bet pēc ļoti garām un smagām sarunām, kas pat draudēja izjukt, Polockas kņazs “atstāja visu Livoniju bīskapa kungam brīvu” (t.i, atbrīvoja no lībiešu mesliem).

Ar citu Baltijas zemju tīkotāju, Dāniju, Alberta attiecības veidojās sarežģītāk.

Pirmie 15 gadi pagāja nosacīti mierīgi. Bet pēc 1214.g. stāvoklis mainījās. Dānijas karalis Valdemārs II, nokārtojis politisko situāciju Ziemeļvācijā (Vācijas ķeizars Frīdrihs II 1214.g. atzina Dānijas iekarojumus līdz Elbei), varēja atkal pievērsties Igaunijai, kur jau enerģiski darbojās vācieši. Taču igauņi vairākkārt sakāva vāciešus, plaši un bīstami iebruka pleskavieši un novgorodieši, vērojama igauņu un krievu sadarbība.

Šķiet, ka Igaunijas bīskaps Teodorihs un ietekmīgais Daugavgrīvas klostera abats Lipes Bernhards ieteica Albertam lūgt Dānijas Valdemāra II palīdzību. 1218.g. aprīlī tie visi kopā apmeklēja Dānijas karali. Indriķis stāsta, ka viņi “pazemīgi lūdza, kādā kārtā viņš varētu virzīt savu flotes karaspēku nākošā gadā uz Igauniju”. Acīmredzot vienošanos panāca, jo 1219.g. pavasarī Valdemārs ar lielu karaspēku devās uz Ziemeļigauniju. Arī pāvests bija nobažījies par kristīgās misijas likteni Igaunijā, jo 1218.g. oktobra vēstījumā Dānijas karalim piešķīra visas vēl iekarojamās igauņu zemes. Acīmredzot Alberts sarunās būs atkārtojis savu 1199.g. solījumu, ka attiecībā uz Igauniju viņš ievēros Dānijas intereses. Taču jau 1220.g. sākās asas dāņu un vāciešu domstarpības. Kad kaujā krīt Igaunijas bīskaps Teodorihs, Lundas arhibīskaps ātri iesvēta jaunu bīskapu. Alberts savukārt steigšus aicina savu brāli Hermani nākt par bīskapu Igaunijā. Tad Valdemārs II krustnešiem slēdza Lībekas ostu, neļaudams izbraukt arī Hermanim.

Alberts steidzās pie pāvesta. Turp žigli devās ari Dānijas karaļa sūtņi, “kuri ne mazums traucēja Livonijas baznīcas lietu Romas kūrijā” Dāņiem labvēlīgais pāvests neko noteiktu nesolīja. Alberts griezās pie Vācijas ķeizara Fridriha II. Bet viņš “bij aizņemts ar dažādām un augstām, valsts lietām, sniedza maz mierinājuma” un ieteica “turēt miera valodu un draudzību” ar dāņiem. Tad Albertam cits nekas neatlika, kā “labāk piekāpties Dānijas ķēniņa priekšā, nekā apdraudēt Livonijas baznīcu”, un 1221.g. martā bīskaps ieradās pie Valdemāra II un atdeva Latvijas un Igaunijas zemes dāņu virsvarai. Taču nolīgumā izdevās ietvert noteikumu, ka dāņu tiesības spēkā stāsies tikai tad, ja “viņa konventa prelāti[7] un arī viņa vīri, un visi rīdzinieki kopā ar lībiešiem un latgaļiem dotu piekrišanu šim darījumam”. Valdemārs II acīmredzot to uzskatīja par tukšu formalitāti un atvēra Lībekas ostu vāciešiem. Cik viltīgs bija šis Alberta noteikums, parādās rīdzinieku un vietējo iedzīvotāju dumpi pret Gotšalku, iespējamo Dānijas karaļa soģi Rīgā, kas nevarēja ierasties savā “darbavietā”. Tādējādi Dānijas karaļa pretenzijas tika noraidītas.

1223.g. Dānijas karali sagūstīja viņa vasalis, Šverīnes grāfs Heinrihs, Dānijas vara strauji saruka. Alberts un jau agrāk par Igaunijas bīskapu iesvētītais, bet Valdemāra II no Vācijas neizlaistais Alberta brālis Hermanis nekavējoties devās pie sagūstītā karaļa, lai “dabūtu viņa gribu un piekrišanu”, ka Hermanis ieņemtu Igaunijas bīskapa sēdekli.

Sarežģītas attiecības ar šo bīstamo pretinieku beidzās Albertam labvēlīgi.

Daudz nelaimju Albertam sagādāja Zobenbrāļu ordenis. Vēstures literatūrā pat pavīdēja doma, ka ordeņa dibināšana bijusi Alberta kļūda, kas, pēc J.Strauberga vār-diem, “beidzot apēda paša bīskapa valsti”. Tas ir pārspīlēti teikts: citas izejas Albertam nebija, lai uz vietas būtu pastāvīgs karaspēks. Turklāt ordeņi pakļāvās tieši pāvestam, bet Zobenbrāļi bija pakļauti bīskapam.

Šķiet, ka Alberts ātri nojauta iespējamās ordeņa politiskās un teritoriālas pretenzijas. Pret to viņš centās nodrošināties, panākot, ka 1207.g. februārī Vācijas Filips piešķīra viņam Līvzemi kā lēni un bīskaps kļuva par Vācijas firstu[8]. Alberta nojautas apstiprina ordeņa tuvināšanās Lundas arhibīskapam Andreasam, kas 1207.g. ziemā uzturējās Rīgā (Alberts tobrīd atradās Vācijā). Pavasarī, kad Andreass aizbrauca no Rīgas, ordenis pieprasīja vienu trešdaļu Līvzemes. Nekas cits Albertam neatlika kā piekrist. Ordenis uzsāka stipri patstāvīgu rīcību, īpaši cīņā par latgaļu un igauņu zemēm. Kad Alberts kavējās ar lēmumiem, pāvesta bullas[9] piespieda to paklausīt. Pāvests apstiprināja ordeņa tiesības uz vienu trešdaļu lībiešu un pakļauto latgaļu zemju, taču nemainīja ordeņa pakļautību bīskapam. Te redzama pāvesta politika: uzturot ķīvēšanos starp Albertu un ordeni, šķelt politiskos spēkus Baltijā.

Pēc 1214.g. ordenis tuvinājās Dānijai un saasināja attiecības ar savu bīskapu. Albertam draudēja katastrofa. Bet 1223.g. Dānijas vara Igaunijā sabruka, un zuda arī ordeņa cerības sadarbībai pret Albertu.

Bīskaps meklēja iespējas dot ordenim iznīcinošu triecienu. 1224.g. lūdza pāvestu atsūtīt savu legātu. 1225.g. decembrī meklēja aizmuguri pie Vācijas ķeizara Heinriha VII, kurš Albertam izlēņoja iekarotās Latvijas un Igaunijas zemes. Faktiski tas bija Filipa 1207.g. lēņa paplašināts (Filipa lēnis attiecās tikai uz lībiešu zemēm) atjaunojums.

Pāvesta legāts ieradās 1225.g. Pāvests Honorijs III ļāva legātam Modenas Vilhelmam, ja tas uzskatīs par lietderīgu, veidot Rīgas arhibīskapiju. Nav īsti skaidrs, kāpēc legāts to nedarīja. Teritoriālo strīdu izšķīra šādi: iekarotās zemes jāsadala līdzīgi starp bīskapu, ordeni un Rīgas pilsētu; mestrs[10] un ordeņa garīdznieki garīgās lietās pakļauti bīskapam.

Šoreiz bīskapa politika beidzās neveiksmīgi: ordenis ieguva vienu trešdaļu no iekarotajām zemēm, lika pamatus ordeņa valstij un ordeņa vara arvien pieauga.

Bez šaubām, Albertam piemita godkāre un acīmredzot arī varaskāre. Viņa sapnis bija pakļautajās Latvijas un Igaunijas zemēs izveidot Rīgas arhibīskapiju, atbrīvoties no Brēmenes arhibīskapa virsvaras, radīt baznīcas firsta valsti.

Mērķis palika nesasniegts. Pāvests gan piešķīra Albertam dažādas privilēģijas: 1214.g. Inocenta bulla pasludināja Rīgas bīskapijas neatkarību no Brēmenes arhibīskapijas (toreizējās Brēmenes arhibīskaps Gerhards bija naidīgs pret Albertu), 1217.g. pāvests deva tiesības Livonijā celt katedrāles baznīcas, izraudzīt tām bīskapus un pāvesta vārdā tos iesvētīt, kā arī citas privileģētas tiesības, taču paša Alberta iesvētīšanu par arhibīskapu pāvests noraidīja, teikdams, ka Baltijā vēl par agru dibināt arhibīskapiju. Iespējams, Alberta tiekšanās pēc varas neatbilda baznīcas galvas plāniem. 13.gs. daži arhibīskapi sāka atbalstīt laicīgās varas nostiprināšanos un bija nelabvēlīgi noskaņoti pret pāvesta teokrātiskajām pretenzijām. Tas lika pāvestam būt piesardzīgam pret Albertu, jo vairāk tāpēc, ka Alberts panāca, ka divi Vācijas valdnieki viņam izlēņoja iekarotās zemes. Pāvests centās mazināt Alberta varu un īpašumus, Dānijai piešķīra igauņu zemes, bieži nesaskaņās atbalstīja Zobenbrāļu ordeni, apstiprināja pretrunīgus lēmumus. Alberts nomira 1229.g. 17.janvārī, domājams 60 līdz 65 gadu vecumā. Jāpiekrīt rietumvācu vēsturniekam F.Beninghofenam: jau tā ir veiksme, ka Alberts savā amatā palicis dzīvs veselus 30 gadus. Alberta dzīvība patiešām ne vienu reizi vien atradās briesmās. Hronists Indriķis apbrīnodams raksta: “...gadu pēc gada viņš izturēja gandrīz nepanesamu darbu...”, “bīskaps Alberts gāja apkārt Vācijā pa ciemiem, ielām un baznīcām, meklēdams peregrīnus. Un izstaigāja Saksiju un Vestfāli...” Nemitīgi kari, komplicētās attiecības ar Zobenbrāļu ordeni, ar Dāniju, sarežģītā politiskā situācija prasīja milzīgu garīgo un fizisko piepūli. Vēl 1227.g. ziemā viņš piedalījies uzbrukumā Sāmsalai, pārejot jūru pa ledu.

Kā tad novērtēt darbības rezultātus?

Nenoliedzami ir bīskapa Alberta nopelni vācu krustnešu ekspansijas organizēšanā un vadīšanā Baltijā, kristīgās ticības, kaut arī vardarbīgā, izplatīšanā. Viņš bija pirmais nozīmīgākais vācu ekspansijas vadītājs Baltijā, un lika pamatus vācu kundzībai reģionā. Kaut arī Albertam neveiksmes nebija svešas, tomēr vāciešu vispārējo mērķi viņš īstenojis spoži. To gan visā pilnībā nevarētu teikt par Alberta personīgajiem mērķiem: par nenoliedzamo ieguldījumu kristietības izplatīšanā viņš nesaņēma arhibīskapa godu un varu. Iekarotajās zemēs bija jādalās ar Zobenbrāļu ordeni un vēlāk arī ar Rīgas pilsētu.

Kā vērtēt Albertu no latviešu un igauņu viedokļa?

Ar Alberta darbību Latvijā un Igaunijā ieviesās kristietība, Baltija iesaistījās Rietumeiropas kultūras apritēs. Tomēr tas nāca asiņaini, sagādājot milzīgu postu tautām, un iesākot gadsimtus ilgo pakļautību svešzemju kungiem.
_____________________________________________________ 

[1] Domkungs - katoļu baznīcas arhibīskapijas augstāko garīdznieku kolēģijas - domkapitula loceklis.

[2] Prāvests - domkapitula priekšnieks.

[3] Abats - katoļu garīdznieks; klostera priekšnieks.

[4] Soģis, fogts - Vācijā fogts bija dažādu amatpersonu apzīmējums. Pilsētās par fogtiem sauca augstākos tiesnešus, zemes fogti pārvaldīja pilsnovadus. Livonijas ordeņa un bīskapa pilīs par fogtiem sauca arī zemākos ierēdņus, kas pārzināja pils saimniecības ēkas. Latviski fogtus sauca par soģiem.

[5] Štaufeni jeb Hoenštaufeni un Velfi - divas varenākās dižciltīgo dzimtas Vācijā, kas XII gs. sacentās par Vācijas troni. No 1198.g. Vācijā vienlaikus ir divi ķeizari (līdz Filipa nāvei): Švābijas Filips no Štaufenu dinastijas (1198.-1208.) un Oto IV no Velfu nama (1198.-1218.).

[6] Lēnis - feodāls zemes īpašums, ko seniors nodeva valdījumā vasalim un prasīja par to no vasaļa t.s. lēņa gaitas, galvenokārt dienestu karaspēkā.

[7] Prelāts - nosaukums, ko piešķir augstākās garīdzniecības pārstāvjiem. Tā sauc arī pāvesta pilnvarotos, ko īpašā misijā sūta uz ārvalstīm.

[8] Firsts - no ķeizara vai karaļa tieši atkarīgs lielākas teritorijas valdnieks viduslaiku Vācijā. Pēc ranga firsts bija aiz hercoga. Vēlāk augsts dižciltīgo muižnieku tituls.

[9] Bulla - apaļš metāla zīmogs vai tā kapsula, ko auklā piekāra viduslaiku valdnieku, bet galvenokārt Romas pāvesta aktiem vai pavēlēm. Vēlāk tā sauca arī pašus ar bullu apstiprinātos aktus un vēstījumus.

[10] Mestrs - bruņinieku ordeņa priekšnieks. Mestru ievēlēja uz mūžu, viņš pārvaldīja arī ordenim piederošās zemes.
___________________________________________________________________________

Publicēts: Kultūras Fonda Avīze. Nr.9, 1991.gada maijs, 10.-11.lpp.

Ievietots: 24.08.2001.

HISTORIA.LV